Mūsdienās ir ļoti daudz mācību, kuras apgalvo, ka ir apziņas mācības - māca apzinātu dzīvesveidu, vai atrasties šeit un tagad, vai paplašināt apziņu, vai kļūt apzinātam. Tomēr, pavērojot šo mācību kursu programmas un citu informāciju, kuru tās sniedz, rodas priekšstats, ka visas šīs mācības pēc būtības māca nevis apziņas mācību, bet prāta mācību. Tās attiecīgi pieturas pie tiem pamatiem (dogmām), kurus mūsdienu psiholoģijas un filozofijas zinātnes ir nospraudušas kā stūrakmeņus cilvēka dzīves izpratnē. Attiecīgi, tālāk par prāta (tai skaitā domu plūsmas kontroles) un emociju procesiem neviens neko neskaidro.
Apkopojot savu pieredzi, apgūtās zināšanas un lasīto, un klausīto, man ir radusies atšķirīga apzinātības procesa izpratne. Ar tās pamatiem arī sākumā nedaudz iepazīstināšu.
Apzināšanās mērķis ir: iziet no savas dzīvnieciskās dabas un atklāt sevī dievišķo avotu – atklāt savu augstāko būtību, vai citiem vārdiem – apziņu.
Lai mūsdienu cilvēka izpratnei būtu vieglāk uztvert domu, jebkuru indivīdu mēs varam iedalīt vairākos savas būtības uztveres līmeņos:
fiziskā ķermeņa būtība;
emocijas – emocionālās izpausmes vai būtība;
prāts – intelektuālā bagāža vai būtība;
augstākā būtība – apziņa.
Visi augstāk stāvošie būtību līmeņi ikdienas standarta situācijās ir spējīgi pārvaldīt zemākstāvošos. Taču ikdienišķam cilvēkam Apziņa atrodas nošķirta no šīs hierarhijas, – par cik ikdienā viņš parasti neapjauš tās klātbūtni.
Ar pirmajām 3 savām izpausmēm vairāk vai mazāk ir iepazinies katrs cilvēks un, pa brīdim, arī par to funkcijām ir aizdomājies, taču, iespējams, ne visi līdz galam izprot Apziņas lomu savā dzīvē.
Vairums cilvēku un arī lielākajā daļā garīgo un apziņas mācību Apzinātību formulē, kā spēju šinī brīdī mērķtiecīgi un bez piepūles domāt par kaut ko, nenovirzot domas uz citām lietām, tāpat arī pietiekami skaidri uztvert un sajust apkārtējo pasauli. Citiem vārdiem sakot, cilvēka jūtas un prāts atrodas līdzsvara un miera stāvoklī, pateicoties kuram, viņam izdodas pietiekami viegli koncentrēties, jo uztvere nav aizmiglota ar emocionālām svārstībām. Šādā gadījumā skaidras apziņas vai apzinātības stāvoklis nozīmē prāta un emociju kontroli vai strukturēšanu - kontrolēt sevi pilnībā un neļaut jebkādas nekontrolētas prāta vai emociju izpausmes, – sekojoši, apziņa izriet no prāta un emociju procesiem. Šādā uztveres stāvoklī sanāk, ka kontrolēts prāts un emocijas ir augstākā cilvēka būtības izpausme. Prāts pats sev piešķir Apziņas statusu - radītāja vai visa radīšanas pirmsākumu. Tā rezultātā, prātā veidojas tas, ko tautā sauc par neapzinātu Ego-Ismu – viltus ego. Kā mēs zinam neapzinātais Ego vai viltus Ego, ir tas kas traucē saskatīt lietu būtību, kā rezultātā dēļ nepilnīgā rezējuma un zināšanu trūkuma indivīds savā dzīvē sastrādā problēmas. Savukārt apzinātais Ego ir instruments, ar kura palīdzību cilvēks veido savu personību. Atšķirība ir tajā, ka viens ego veicina attīstību un izaugsmi, bet otrs degradē.
Iespējams, tieši dēļ tā, ka vairums mācību nav izpratušas apziņas būtību un spekulē ar tās iespējamām izpausmēm, daudzas, it kā, apziņas prakses ir vērstas uz prāta un emociju kontrolēšanu, iekšējā dialoga apklusināšanu ar maldīgiem priekšstatiem, ka šādā veidā cilvēks kļūst apzinātāks, jo prāts tiek atslēgts. Vairums meditētāju un praktizētāju uzskata, ka skaidra apziņa tiek sasniegta, kad pierimst prāts un iekšējais dialogs ir apstājies. Tāpēc vairums garīgo censoņu to ir uzstādījuši par apziņas apskaidrošanas kritēriju un cenšas panākt to, lai prāts apklust, - tātad tiek kontrolēts. Taču patiesībā šinī brīdī viņi paši sevi neapzināti uzskata par prāta izpausmi, cenšoties pār sevi iegūt kontroli (domādami, ka iegūstot kontroli pār prāta procesiem – kļūst apzinātāki). Bet, lai cik ilgi šādā prāta miera stāvoklī praktizētājs atrastos, apzinātības svētlaime un varenums neparādās viņu dzīvē. Lai būtu skaidrāk saprotams, tad šo procesu var pielīdzināt situācijai, kurā cilvēks, turot galvu zem dušas ar fēnu žāvē matus, tāpēc, ka viņš ir uzzinājis, ka ar fēnu var izžāvēt matus, bet, diemžēl, viņam neviens nav pateicis, ka, lai tam būtu jēga, ir nepieciešams iziet no dušas.
Apziņai ir pavisam cita būtība nekā ķermenim, prātam vai emocijām. Par Apziņas dabu vai būtību varētu izteikties ar vienkāršu, tajā pašā laikā, ne visiem izprotamu terminu „mūžīgā gaisma vai radītāja dzirksts”, par cik radītājs, dodot iespēju visam eksistēt, piešķirot visam apziņu – daļu sevis. Katrā no mums mīt šī dzirksts - radītāja daļa, un atkarībā no tā, cik spēcīgi mēs to izprotam, atmetot visus šablonus, mēs varam kļūt lielākā vai mazākā mērā līdzīgi viņam. Tātad, varam būt patiesi radoši un smelties šo radošumu no paša Radītāja. Citiem vārdiem, mēs varam apgalvot, ka sasniedzot attiecīgo apziņas skaidrības līmeni, katrs no mums var izpausties kā dievs vai radītājs zemes virsū.
Apziņai attiecībā pret mūsu ķermeņiem, emocijām un prātu ir vara, kas pielīdzināma tai, kāda piemīt Radītājam pār visu, ko viņš ir radījis. Taču vairums cilvēkiem šī vara nav pieejama, par cik viņi savu būtību saskata emocijās, prāta darbībā vai savā ķermenī.
Mūsu Zemes dabā, pamatojoties uz Radītāja vai visuma likumiem (saskaņā ar laika cikliem un sabiedrības apzinātības līmeni), darbojas process, kas nodrošina cilvēka veidošanās un attīstības etapus no ieņemšanas brīža līdz brīdim, kad viņam ir noformējušies fiziskie, emocionālie un intelektuālie dzīves moduļi, kurus viņš par pamatu izmantos savai turpmākajai dzīvei. Taču tanī brīdī, kad tie ir noformēti (parasti tas notiek ap 21 gada vecumu), dabā ieprogrammētā attīstība apstājas un indivīds sāk dzīvot ar tiem moduļiem, kurus viņš ar vecāku un apkārtējās sabiedrības palīdzību ir noformējis. No šī brīža izaugsmes un attīstības procesam būs nepieciešama pastāvīga enerģijas pieplūde, pretējā gadījumā tālāka apziņas attīstība nenotiks. Un no šī brīža mēs un tikai mēs paši uzņemamies atbildību par savu tālāko izaugsmi. Dabas likumi savus uzdevumus ir paveikuši un vadības grožus nodod pašam cilvēkam. Un vai mēs tiksim tālāk par dabas likumos paredzētajiem kritērijiem, attiecīgi, kļūstot paši par radītājiem, vai paliksim, dabā paredzētās apziņas, tātad radījumu līmenī (kas nav nekas slikts), būs atkarīgs tikai no mums pašiem.
Ja kāds joprojām asociē savu būtību ar kādu no 3 pirmajiem sevis apzināšanās aspektiem, tad padomājiet par to, kas ir tas, kas spēj novērot mūsu fiziskā ķermeņa kustības, emocijas un domu plūsmu (kas ir tas, kas spēj fiksēt iekšējā dialoga pieklušanu?)? Tam ir jābūt kaut kam ārpus – ārpus paša novērojamā objekta, jo pretējā gadījumā, kā tam būtu iespējams vērot šos procesus no malas? Ir nepieciešams atstatums starp vērotāju un novērojamo objektu. Jo tikai caur atstatumu mēs spējam pārvietot uzmanību!
Vērojot savu prātu, mēs apzināmies sava prāta domas, tāpat mēs varam arī atrast domas, kuras atradās prātā, bet nebija mūsu uzmanības centrā.
Kas ir uzmanība? Uzmanība ir apziņas funkcija tieši tāpat, kā muskulim ir sasprindzināšanas funkcija vai domāšana ir prāta funkcija. Uzmanība ir apziņas enerģijas vadītājs. Kur ir novirzīta mūsu uzmanība, tur arī apziņas enerģija aizplūst.
Apziņas enerģijas plūsma ir neierobežoti liela, ja vien cilvēks sevī to spēj atklāt. Šī enerģijas plūsma ir visu izmaiņu pamatā. Kvantu fizikā, veicot eksperimentus, zinātnieki atklāja, ka smalkākās matērijas daļiņas mainās tanī brīdī, kad tās sāk novērot zinātnieks – tātad pievērš savu uzmanību. Tāpat mēs visi esam kādreiz jutuši cita cilvēka skatu vai uzmanības pievēršanu. Šo uzmanību atkarībā no uztvērēja jūtīguma un raidītāja apziņas spēka var just pat fiziskā līmenī.
Parasti mūsu uzmanība pievēršas caur 5-iem mūsu maņu orgāniem, un parastā ikdienas stāvoklī saņemto informāciju apstrādā mūsu prāts, pieslēdzot dažādas asociatīvās reakcijas (emocijās un ķermenī), kā arī uzliekot visam uzkrātās pieredzes filtrus, lai varētu izdarīt nepieciešamos slēdzienus.
Mūsu apziņa ar uzmanības palīdzību spēj ne tikai uztvert, bet arī sevi asociēt ar objektiem, uz kuriem uzmanība tiek vērsta, - citiem vārdiem, kļūt par to, kam tiek pievērsta uzmanība.
Ja cilvēkam nebūtu apziņas, viņš nevarētu eksistēt, jo nebūtu nepieciešamās enerģijas plūsmas viņa eksistencei – nebūtu saiknes starp objektu un enerģijas avotu. Ķermeņi, emocijas un prāts ir tikai apziņas instrumenti, kas palīdz iegūt nokrāsu pieredzei, kuru apziņa iegūst apzināšanās procesā. Svarīgi ir spēt atšķirt nokrāsu no lietu būtības, no tā, kas patiešām bagātina mūsu apzināšanās procesu. Apziņa pati par sevi arī ir instruments – tas ir radīšanas instruments, pateicoties kuram, mēs spējam radīt ko jaunu - fiziskajā, emocionālajā un prāta plānā, nepieredzētu.
Rolands Černis
Ja tev ir interese par Cilvēka Mācības pamatkursu vai uztveres paplašināšanu, padziļinātu un skaidrāku dzīves procesu izpratni, iespējams, lai mainītu dzīves kvalitātes kritērijus, - apskaidrojot apziņu, tad vari pieteikties apmācību grupā, rakstot uz e-pastu: info@cilveki.com
コメント