Kā jau saprotat no iepriekšējiem svētku aprakstiem, šinī rakstā neskaidrošu dabas svētkus no mūsdienās populāro tradīciju, reliģiju un kultūru uzslāņojuma skatupunkta. Par šiem aspektiem ir pietiekami daudz sabiedrībā saģenerētas informācijas.
Šogad (2018. gadā pēc gregoriāņu kristīgās reliģijas kalendāra laika atskaites sistēmas) šie dabas svētki svinami 21. decembrī līdz 22. decembra rītam.
Mūsu Zemes dabā tas ir laiks, kad uguns pirmelementa stihiskais spēks dodas pie miera – pamet materiālo pasauli – mazinās šī spēka piepildījums mūsu apziņā un materiālajās formās.
Šis ir laiks, kad tiek apkopots viss paveiktais iepriekšējā dabas cikla laikā un tiek izdarīti secinājumi, kuri kalpos kā augsne un trūdvielas jauno plānu dīgstiem – pie nosacījuma, ja cilvēkam ir secinājumi un jaunie plāni. Tas ir laiks, kad visas cīņas norimst – kad uzvarētāji un zaudētāji bauda vai samierinās ar “spēles” rezultātiem. Šinī laikā ir redzami patiesie uzvarētāji un zaudētāji.
Uguns norimšana dabā paredz atslābināšanos un nomierināšanos. Tas ir laiks, kad visi cīnītāji apvienojas kopīgā pateicībā Mātei Zemei un viņas dāvātajiem dzīves labumiem – ļaujot tai atpūsties.
Tāpat šis ir augstāko spēku – dievu ražas ievākšanas laiks. Dievi vai debesu un dabas spēki šajā laikā izvērtē Tavu veikumu un pienesumu kopējam “svētku galdam”, kur tiek atsaiņoti un izklāti visi Tavas apziņas izaugsmes vai degradācijas rezultāti. Cilvēki, kuri ir bagātinājuši šo dievu galdu, tiek aicināti kopīgās dzīrēs, tiem nav no kā bīties – tie droši dodas laukā un piedalās svinībās. Savukārt, cilvēki, kas ir nodevuši sevi un savus senos dievus, nav gaidīti pie šī galda. Tādēļ arī daudzās mūsdienu tradīcijās un reliģijās svinības notiek klusu sēžot iekštelpās, baidoties iziet ārā, lai neatgadās kas nelabs, jo šajā naktī pēc seniem nostāstiem dievi rīko lielās medības, jājot savos zirgos pāri visai pasaulei melnu suņu un no pakaviem šķiltu dzirksteļu pavadībā. Un tikai tie, kuri bija garā stipri un nenodeva sevi un savus senos spēkus, pievienojas šajās medībās un kopīgajās dzīrēs ar dabas un debesu spēkiem. Šeit arī ir redzami uzvarētāji, kas svin dzmtās dabas un debesu svētkus, bet zaudētāji izvairās no šīm tradīcījām, meklējot mierinājumu reliģiskajos kultos un svešās tradīcijās.
Šajā naktī senie spēki paņem atpakaļ to, ko cilvēki nenosargāja un nevairoja, vai pat nodeva savu dzimto dievu dāvāto – svešiem spēkiem un svešām tradīcijām. Šo procesu nespēj apturēt neviena tradīcija, reliģija vai svešie spēki, jo senajiem spēkiem ir tiesības uz to, kas tiem pieder un uz to, ko ir radījusi viņu apziņa.
Šīs medības un dzīres ilgst 13 naktis. Tas skaitās sakrālais periods kamēr uguns spēks pagaist pilnībā. Tiem, kas godā dabas un debesu spēkus, šis laiks nes mieru un spēju apkopot savu pieredzi un sniedz skaidras zīmes, kam gatavoties nākamajā zemes laika ciklā (tie, kas pārstāja redzēt šīs zīmes, iedibināja zīlēšanas un likteņa atliešanas tradīcijas). Kamēr cilvēka prāts atrodas mierā, cilvēka vaļa tiek nospriegota kā loka stīga, kuru atvelk gara spēks. Un tiklīdz uguns spēks ir pametis zemi, tā saprāta bulta tiek izšauta pretī aizmirstajām un senajām zināšanām, kuras šajā laikā dievi dāvā tiem, kas ir garā stipri un ar savu dzīvi pierāda uzticību saviem dzimtajiem spēkiem – tiem, ko šodien mēdz dēvē par raganām un burvjiem, viedajiem un magiem, sava spēka priesteriem un apziņas kareivjiem. Tāpēc tikai šiem cilvēces pārstāvjiem ir zināšanas par to, kā visu var izmainīt.
No tā brīža, kad uguns ir devies pie miera, šīs 13 dienas ir laiks, kad debesu spēki – dievietes, ko dažādās tradīcijās dēvē par likteņu rakstu rakstītājām vai audējām: Laima, Makoš, Doļa un Ņedoļa, Nornas, Moiras un citas, lielo steļļu un vērpjamo ratiņu pavēlnieces, ķeras pie likteņu pamatu rakstu ielikšanas, kurus pilnībā izrakstīs līdz nākamajiem dabas svētkiem. Kāda cilvēka liktenis ir svarīgāks, kādam diedziņš ir pavisam plāns, viens liktenis vijas caur visu audeklu, citam pusceļā apraujas, kāds diegs sāk veidot rakstus krustojoties ar citu diegu, kāds veido rakstu pats ar sevi, kas iespējams nav tik kupls un bagātīgs, kā diviem vai vairāk diegiem savijoties kopā. Varenās audējas un vērpējas zinās visu, ko dievi savos mednieku stāstos tām pavēstīs.
Saulstāvju naktī dedzināja ugunis, kas ļāva aizkavēties uguns pirmelementam ilgāk šinī pasaulē un deva drosmi izturēt tumšo laiku, kā arī ilgāk uzturēt savu iekšējo dzirksti, kuru iededzām pilnā krāšņumā vasaras saulstāvju laikā.
Šajā laikā visi seno spēku zinātāji devās laukā pie kopīgās uguns, kuru zintnieki bija iekūruši un aicināja ikvienam pievērsties savai iekšējai ugunij, lai redzētu, vai tā nav izdzisusi kopš vasaras saulstāvju laika. Lai šo uguni stiprinātu, slavēja spēku, kas uztur šo uguns dzirksti – Latvijas teritorijas tautu tradīcijā to sauc – Kaladu (slāvu tradīcijā – Koļada, grieķu mitoloģijā – Prometejs). Tas ir spēks, kas ierodas, ja to sauc, lai dotu zināšanas brīdī, kad debesu un zemes bērniem draud garīgais pagrimums, kad sāka izdzist iekšējā dzirksts. Ar šo mazo dzirksti, ko Kaladu svētkos stiprinām, iespējams nepietiek, lai kaut ko mainītu un uzsāktu savā dzīvē, bet pilnībā pietiek, lai rastos izpratne un zināšana, kas ļaus sagaidīt dabas spēku atmodu un palīdzību.
Lai arī uguns elements ir vīrišķā sākuma simbols, šo nakti agrākos laikos sauca par Mātes nakti vai gaidību nakti – nakti, kad māte pavada vīrišķo pirmsākumu (dēlu – vīru) un kad gaida to atgriežamies. Ziemeļu tautu tradīcijās šis laiks saucās – Yule vai Yuletide. Tas bija tumšais sieviešu laiks.
Saulstāvju nakts ir laiks, kad pēc visiem gada darbiem namamāte apkopo gada rezultātus un pasakās dieviem un mājas un dabas gariem par palīdzību visos darbos. Tas ir laiks, kad visi atbrīvojas no ikdienas rutīnas un satraukumiem, sagatavojas jaunajam laika ciklam, tādēļ netiek veikti nekādi citi darbi, kā vien tie kas palīdz gatavoties svētkiem.
Pēc 13 naktīm dzims jaunais laika cikls, jaunais liktenis vai jaunais dievs., bet tagad māte gatavojas šim procesam. Ievieš kārtību mājā, to izpušķo, savāc visus pie pavarda. Visas sievietes tam gatavojoties, godā dievietes – šī ir sieviešu nakts. Nakts, kad māte atver citas pasaules vārtus, lai materializētu jaunu dzīvību šinī pasaulē, lai radītu jaunu ciklu, jaunu likteni.
Visiem mājas darbiem jābūt pabeigtiem uz šīs dienas vakaru.
Mājā ir jābūt zaļumiem, egļu vai priežu zariem, bet nedrīkst būt egles koks ar nocirstām saknēm. (Egle, ziemeļu puslodes baltajām tautām, skaitās zemes dzimtas koks. Saknes ir dzimtas spēka un zināšanu avots. Ja mūsdienu cilvēki regulāri kultivē tradīciju, kurā simboliski iznīcina savu dzimtu caur sakņu nociršanu dzimtas kokam un turot to savā mājā likteņu aušanas laikā, tad nav jābrīnās par to, ka ģimenes jūk ārā, nemaz nerunājot par dzimtu izmiršanu. Cilvēki pašrocīgi atdala sevi no gadu tūkstošiem uzkrātās dzimtas pieredzes un zināšanām, pildot rituālus, kurus paši neizprot.)
Līdz tam laikam Visiem ciemiņiem ir jābūt tīriem no rīta pabijušiem pirtī – attīrot savu garu un ķermeni.
Ja ir uzpīts egļu vai priežu vainags, tam ir jābūt ar 8 svecēm. Tam ir jābūt novietotam mājas sirdī. Ja jums ir īsts vērpjamais ratiņš vai stelles, tos ir jāaptin ar vilnas diegu un jānovieto mājas sirds tuvumā, tiem ir jābūt bezdarbībā nākamās 13 naktis.
Svētku laikā jebkuriem rituāliem un aktivitātēm jābūt vērstiem uz savas apziņas satuvināšanu ar tiem spēkiem, kas devuši iespēju dzīvot, un aktivitātēm, kuras palīdz izdarīt secinājums par pagājušā gada notikumiem.
Kā parasti iesaku atrast kādu druīdu vai dabas spēku un procesu zinātāju, lai gūtu iespēju piedalīties šajos svētkos un atcerēties, ko tajos dara un kam tie paredzēti.
Laimi un izaugsmi Tavā likteņa rakstā!
Rolands Černis
Comments