Kapēc mūsu senči tik daudz un bieži svinēja dažādus svētkus? Vai tādēļ, ka nebija ko darīt? Kā rodas cilvēkam apziņa, ka viņš ir daļa no zemes, un kurš nes atbildību par līdzsvaru uz zemes? Kādu lomu tajā spēlē Dzimtas spēks un "nesaprotamie" svētki un rituāli?
Svētkiem agrākos laikos bija energo-informatīvs raksturs. Tajos piedaloties, cilvēks saņēma informatīvo un enerģētisko lādiņu tālākai dzīvei un iespēju piekļūt savam neapzinātajam ģenētiskajam mantojumam.
Visi senču svinētie svētki pēc savas būtības sastādīja lielu daļu no viņu ikdienas, piedevām tā skaitījās svarīgākā dzīves sastāvdaļa. Daudziem mūsdienu cilvēkiem liekas: - tā taču bija tumsonība, tik daudz laika un spēku veltīt dažādu svētku organizēšanai un svinēšanai, kad, visticamāk, senčiem bija daudz svarīgāku lietu, kam pievērsties! Tomēr viņi bez jebkādas atkāpes nodevās svētku rituāliem un ievēroja tos punktuāli – visi kā viens zināja, ka svētku dienā strādāt nedrīkst un jāievēro daudzi citi nosacījumi, ko mūsdienu cilvēki neizprotot bieži vien dēvē par tumsonību un pesteļiem. Taču atliek tikai nedaudz dziļāk iepazīt agrāko laiku kultūru, kura balstījās uz dzimtas un dabas likumsakarību izpratni, un var uzzināt, ka katri šādi svētki no to dalībniekiem prasīja gan nopietnu garīgu, gan, protams, arī fizisku sagatavošanos. Šī sagatavošanās nebūt nenozīmēja galdu klāšanu, pucēšanos vai nojumes stutēšanu, kam vairums mūsdienu cilvēku pievērstu galveno uzmanību. Šī gatavošanās bija saistīta ar to, ka uz katriem svētkiem cilvēkam bija jābūt garīgi nobriedušam un gatavam sasaistīties ar dabas vai citiem augstākiem spēkiem. Pašsaprotami, ka šādas aktivitātes no dalībnieka prasīja atbilstošu koncentrēšanās spēju un zināmu enerģētiskā apjoma krājumu. Pie kam, šajos svētkos pilnībā visiem dalībniekiem bija jāsaņem savs "pieslēgums" atbilstoši savai gatavībai. Nevienam dzimtas vai kopienas loceklim, neatkarīgi no statusa vai vecuma nebija iespējas „ izšmaukt” no rituāliem. Un šādi svētki - garīgie pārbaudījumi notika pietiekami regulāri. Visi dalībnieki demonstrēja augstākiem spēkiem, kā arī paši sev un apkārtējiem ļaudīm savu attīstības līmeni un sasniegumus, kurus kopš iepriekšējiem svētkiem cilvēks bija guvis. Svētki bija tas kontroles mehānisms, kas nodrošināja pastāvīgu sabiedrības attīstību un izaugsmi visās jomās. Šādi algoritmi nodrošināja katram indivīdam jaunu zināšanu, fizisko un garīgo spēju attīstību un paplašināšanu, jaunu dzīves problēmu risināšanas veidu apgūšanu un dzīvošanu līdzi laikam. Tā rezultātā, kopīgiem spēkiem tika veicināta visas dzimtas un sabiedrības attīstība. Šodien dažās ģimenēs ir palikusi vien blāva atblāzma no šīm tradīcijām, kad ģimenes locekļi, tiekoties svētku reizēs, paši demonstrē un/vai liek saviem bērniem parādīt, ko viņi ir iemācījušies gada laikā - nodeklamējot kādu dzejoli vai nodziedot dziesmu, vai parādot citu prasmi, ko tie ir apguvuši. Ņemot vērā mūsdienu degradējošās tendences, arī tas jau ir apsveicami.
Lai cik mūsdienu cilvēkam tas neliktos dīvaini, - tērēt tik lielu enerģijas resursu, agrākos laikos ikkatrs cilvēks centās būt gatavs šādiem pārbaudījumiem un izaicinājumiem. Tā tika uzskatīta par goda lietu. Un augstāk par godu bija grūti atrast kādu citu vērtību.
Gatavību šādām aktivitātēm primāri nodrošināja dzīvesveids, kura pamatā bija dabas likumu un senču padomu un zināšanu ievērošana, kas sevī ietvēra dzīves, prāta un apziņas skaidrumu jebkurā dzīves situācijā. Tradīcijas cilvēkiem palīdzēja pilnvērtīgi uztvert dzīves notikumus jebkādos dzīves virpuļos un situācijās. Tādā veidā tika uzkrāts milzīgs pieredzes un zināšanu apjoms, kas ar šādiem svētkiem tika nodots no paaudzes paaudzē, - tādā veidā vairojot Dzimtas, tautas un sabiedrības viedumu. Tā veidojās Vēdiskā/Viedā kultūra. Šāda kārtība nodrošināja stabilitāti visās dzimtas paaudzēs un jebkurā vecumā, neatkarīgi no tā, vai tas bija vīrietis vai sieviete.
Piedaloties šādos svētku rituālos, katrs jutās piederīgs lielajam veselumam. Katrs apzinājās sevi, kā daļu no dzimtas, daļu no vides, kurā viņš dzīvo. Katram bija skaidra sava loma kopējās biosfēras uzturēšanā un stabiltātes nodrošināšanā, jo tikai pilnībā vienojoties un saslēdzoties ar visiem līdzcilvēkiem un sinhronizējoties ar vidi un dabu, kurā cilvēks dzīvo, viņš ir spējīgs izjust atbildību par saviem līdzcilvēkiem un vidi, kuri nodrošina viņam spēju šeit atrasties.
Diemžēl, mūsdienās no svētkiem pāri ir palikuši tikai formālie un neskaidrie rituāli, kam ir izklaidējošs un, bieži vien, degradējošs raksturs ar neizprastām leģendām un nostāstiem, kādam nolūkam un, kādi svētki tiek svinēti. Taču to jēga un piepildījums sen jau ir izplēnējis. Virspusēji svētki, - bez to patiesās jēgas izpratnes liecina par tukšu sabiedrību ar šauru apziņu. Tāpēc cel savu apziņas līmeni un ieliec būtību savos svētkos! Centies saskaņoties ar dabu, bez kuras tu nevari pilnvērtīgi dzīvot!
Lai izdodas!
Rolands Černis
14.05.2014
Comments