Par cik šobrīd speciālistu starpā nav vienotas izpratnes par šo tēmu, tad paņemsim no plaši populāriem resursiem (Vikipēdija) tēmas skaidrojumu (iekavās komentāra formā atļaušos paust savu viedokli):
Apziņa ir augsti attīstītas matērijas – cilvēka smadzeņu [–] īpašība, kas nodrošina spēju psiholoģiskā darbībā atspoguļot ārpasauli un pašam sevi, nošķirot savu “es” no ārējās vides un mērķtiecīgi iedarbojoties uz šo vidi un sevi.
(Senču (viedās) kultūras izpratne uztver apziņu kā elementu, kas nevis nošķir sevi no vides, bet apzinās sevi, kā tās neatņemamu sastāvdaļu. Līdz ar to, tiek izskatīta vides un indivīda mijiedarbība, nevis indivīda iedarbība uz vidi un sevi, jo gan indivīds, gan arī vide spēj mijiedarboties pateicoties šim vienojošajam elementam – principiāli pretēja izpratne).
Apziņa, kā psiholoģiskas darbības forma, neaprobežojas tikai ar domāšanu, jo ietver ne vien īstenības izziņu, zināšanas par pasauli un sevi, bet arī cilvēciski aktīvu attieksmi pret izzinātām lietām un parādībām, cilvēcisku ieinteresētību un šo lietu un parādību vērtējumu.
(Šis apziņas modelis apraksta tikai neskaidras vai neattīstītas apziņas uztveres mehānismu, taču, lai apziņa turpinātu attīstīties, būtu vērtīgi sabiedrībai sniegt arī pilnvērtīgas un skaidras apziņas uztveres mehānismu. Skaidra apziņa vairs nesniedz vērtējumu, tā pieņem parādību vai notikumu, apzinoties tā būtību).
Tāpēc būtiska apziņas izpausme ir pašapziņa, kas katram cilvēkam ir citāda, atkarībā no dzīves pieredzes, šķiriskās piederības, profesijas u. tml.
Apziņas filozofiskais pamats ir augstākā nervu darbība, kas nodrošina sabiedriskās pieredzes uzkrāšanu, reproducēšanu un apkopošanu galvas smadzenēs.
(galvas smadzenēs netiek nekas apkopots, tas ir tikai instruments dažāda veida impulsu un informācijas apstrādei; piekļuve informatīvajam laukam tiek nodrošināta ar instrumentu, ko mēs saucam par mugurkaula smadzenēm – precīzāk tas kalpo kā impulsu uztveres instruments no informatīvā lauka).
Apziņa [ir] saistīta ar nervu struktūru spēcīgu vienlaicīgu aktivēšanu un apvienošanu savstarpēji pakārtotās funkcionālās sistēmās, kas veido darbības mērķu, rīcības programmu un gaidāmo rezultātu neirālos modeļus, nodrošinot augstāko psiholoģisko funkciju nepārtrauktu paškontroli un pašregulāciju (domāšanu).
(Šim procesam ir maza saistība ar apziņas procesiem, tas drīzāk ir reflektoro procesu vai reflektorās domāšanas procesa apraksts. Pēc viedās kultūras izpratnes, indivīds, kas atrodas pie skaidras apziņas, cenšas nepieļaut nevienu automātisku funkciju vai domu savā dzīvē – jebkurš process vai doma šāda indivīda dzīvē ir apzināti, līdz ar to, šāds apgalvojums ir diametrāli pretējs apziņas būtībai).
Paredzot domās notikumu un rīcības varbūtējās sekas un pastāvīgi salīdzinot domās veidotos rīcības modeļus ar to faktiskajiem rezultātiem, cilvēks var nepārtraukti koriģēt un precizēt savas darbības mērķus un rīcības programmu atbilstoši reālajai situācijai, iespējām. Psihisku saslimšanu gadījumos notikumu prognozēšanas un rīcības [korekcijas] spēja samazinās vai vispār pazūd (apziņas traucējumi).
Kā redzams, mūsdienu sabiedrības izpratne un viedās kultūras izpratne par to, kas ir apziņa, diezgan krasi atšķiras. Nav lielas jēgas tagad iedziļināties, kādu mērķu vai procesu dēļ tā ir tik atšķirīga, taču, iespējams, daudz vērtīgāk būtu sniegt nelielu skaidrojumu par viedās kultūras sabiedrisko izpratni, kas attiecas uz apziņu un sevis apzināšanos.
Jebkuras audzināšanas pamatā vienmēr ir bijusi sevis izzināšana. Tā agrākos laikos bija primārais un svarīgākais uzdevums, kam sekoja vecāki un dzimtas vecākie dažādos bērna attīstības posmos. Jo tikai tad, kad indivīds sevi ir iepazinis un apzinājies attiecīgajā līmenī (atkarībā no tā, cik viņa vecākiem un dzimtai pietika zināšanu bērna dzīves ievadīšanā), tas spēj arī mijiedarboties ar vidi un citiem indivīdiem, tādā veidā atrodot savu vietu sabiedrībā un visumā.
Kādēļ tas bija tik svarīgi agrākos laikos? Kamēr cilvēks nav sevi apzinājies (kas viņš ir, par ko viņš sevi uzskata), viņam neveidojas savs garīgais tēls. Ja nav izveidojies garīgais tēls, attiecīgi, gars nespēj pieaugt un attīstīties, jo nav tēla, kam līdzināties. Par šādu indivīdu var teikt: „Garā vājš vai garīgi nepilnvērtīgs, jo nespēj apzināties pats sevi, nemaz nerunājot par plašāka mēroga apziņu – apziņas paplašināšanu.” Tas nespēj pilnvērtīgi attīstīties. Viņš paliek sava ķermeņa autonomajā apziņas stāvoklī, kas no dabas tiek piešķirts jebkurai dzīvai būtnei ar fizisku ķermeni (būtne, kuras dzīvotspēju nodrošina tāda tautā saukta parādība, kā dvēsele). Šāda apziņa nodrošina tikai fiziskā ķermeņa primitīvu funkcionēšanu (ēst, gulēt un apmierināt citas fiziskās funkcijas un nepieciešamības), taču neveicina ne attīstības vai izaugsmes procesu, nedz arī dvēseles un dzīvības enerģijas vairošanos. Ja cilvēks neizmanto sev piešķirto dzīves potenciālu, tad šādu indivīdu var nosaukt par „guļošo”, vai vienkārši par patērētāju, kas neattīstās un attiecīgi nav spējīgs nest kādu labumu apkārtējai videi un sabiedrībai.
Vienlaicīgi ar apziņas izkristalizēšanos indivīdam parādās atbildības izpausmes. Atbildība pieaug, paplašinoties apziņai un sevis apzināšanās spējai. Šādā veidā tiek stiprināts gars, un tiek atvērts ceļš skaidrā gara ienākšanai indivīda dzīvē, līdz ar to, sevis apziņas process strauji paātrinās un attiecīgi – arī cilvēka attīstība. Uzlabojas pasaules uztvere – paveras iespējas, ko mūsu sabiedrībā sauc par paranormālām, lai gan patiesībā tās ir dabīgi procesi, ko diemžēl lielākā daļa savas neapzinātās dzīves dēļ uzskata par kādu ārpuskārtas parādību. Skaidrības ieviešanai: par skaidro garu reliģiozajās institūcijās sauc svēto garu, taču pieļaujam, ka daudziem nav skaidrs, ko tās ar šādu formulējumu apzīmē. Šoreiz atkal, vēršoties pie senču kultūras, varam pasmelties izpratni – skaidrais gars nozīmē īstenība – tātad bez ilūziju realitāte (jēdzienu „īstenība” mūsdienās latviešu valodā mēdz pielīdzināms vārdam „patiesība” – kas ietver iluzoru pasaules uztveri, vai vel trakāk, kad to jauc ar jēdzienu „taisnība” – kam vispār nav nekāda sakara ar uztveri un pasauli).
Tik piņķerīgs skaidrojums ir tādēļ, ka mūsdienu sabiedrības uztvere ir spēcīgi “mainījusies” salīdzinājumā ar viedās kultūras sabiedrības uztveri, - līdz ar to mēs esam pazaudējuši daudzus terminus un vārdu būtības izpratni. Mūsu valodas ir kļuvušas daudz nabadzīgākas, un attiecīgi mūsu gara spēks – vājāks, jo maldāmies būtības meklējumos, vai drīzāk pat nemeklējam to, līdz ar to nespējot pilnvērtīgi apzināties agrākos laikos pašsaprotamus procesus un indivīda lomu tajos.
Atbilstoši mūsdienu cilvēka izpratnes līmenim, skaidrojot vārda „īstenība” būtību, varētu izmantot šādu primitīvu apzīmējumu: – tā ir informatīva matrica vai informatīvs tēls, kas atspoguļo visa notiekošā būtību, vienlaikus parādot visu bijušo, esošo un gaidāmo, tādā veidā apzinoties sevi un visus apkārtējos, kā šī globālā procesa sastāvdaļas, bez nepieciešamības iedziļināties patiesības vai nepatiesības un taisnības vai netaisnības principos, - tātad bez savas subjektīvās attieksmes izpausmes pret vienu vai otru procesu vai objektu. Tas tad arī ir tas, ko cilvēkam sniedz garīgā izaugsme un īsta garīgā attīstība. Citiem vārdiem sakot, līdz ar indivīda atbildības izaugsmi, viņš iegūst piekļuvi zināšanām, kas nepieciešamas savas atbildības nešanai attiecīgā procesa priekšā.
Tālāk - neliels ieskats mūsdienu sabiedrības apziņas procesos.
Mūsdienu sabiedrības izturēšanās masveida modes tendence ir aprobežota apziņa. Vieni izjūt neiecietību pret citām tautībām, otri – pret citām reliģijām, daži uzskata savu dzimumu pārāku par pretējo, citi uzskata zemāka sociālā statusa cilvēkus par mazvērtīgākiem. Visu šo uzskatu un pārliecību cēlonis ir ierobežota apziņa. Rezultātā, degradējušajai sabiedrībai tiek “iesmērēti” termini (iecietība, tolerance, rasisms, demokrātija, tiesības, brīvā griba, garīgums, u.c.), kurus sabiedrība nesaprot, jo nezin to būtību, un ar šo terminu palīdzību pati sabiedrība sāk likvidēt sava veselā saprāta paliekas un paši sevi. Lai apziņa paplašinātos, tai ir jāsāk ar savu robežu apzināšanos un jāatzīst, ka to ir ierobežojis zināšanu trūkums. Diemžēl mūsdienās reti kurš indivīds vēlas atzīt, ka viņš informācijas trūkuma dēļ nespēj pilnvērtīgi apzināties un uztvert vidi, kurā tas dzīvo. Šādas tendences pamatā ir egocentriskā pasaules uztvere, ko mūsdienu sabiedrībai no paaudzes paaudzē ir ieprogrammējušas pasauli pārvaldošo reliģiju sistēmas. Tas nebūt nenozīmē, ka indivīds ir reliģiozs. Reliģijas darbojas kā prāta strukturēšanas instruments visai sabiedrībai, un, gribot vai negribot, visi šai programmai ir pakļauti, ja viņi atrodas citu sev līdzīgu indivīdu sabiedrībā, taču, tiklīdz tie apzinās savas apziņas robežas un sāk tās paplašināt, indivīdu dzīvē parādās jaunas iespējas.
Ierobežota apziņa nespēj saskatīt dzīvesprieku un tādēļ vienmēr atrodas meklējumos. Bieži vien meklējumi pārvēršas par mērķi un indivīds aizmirst, kādēļ devies meklējumos. Turpretī indivīds ar paplašinātu apziņu redz visus meklējumu ceļus un savu galamērķi vienlaicīgi, līdz ar to, paplašināta apziņa nekad neļaus indivīdam aizmirsties vai apmaldīties meklējumos, jo viņš tajos spēj saskatīt dzīvesprieku un tie viņam ir nepieciešami tāpat, kā īstam ceļotājam ceļojums – lai atbalstītu ceļu, kustību un notikumu plūsmu.
Vājš prāts un slikta atmiņa vecumdienās – ierobežotas apziņas sekas. Savukārt, paplašināta apziņa garantē prāta spēju un asuma palielināšanos vecumdienās.
Daudzi vēlas rīkoties ar dažādiem psihiskajiem fenomeniem: vieni redzēt auras, citi dziedināt cilvēkus, kāds cits levitēt un lasīt domas, bet vai indivīdam ar aizmiglotu apziņu var droši piešķirt šādus instrumentus? Acīm redzot, daba zina labāk, taču, neskatoties uz to, mūsdienu sabiedrībā ir savairotas skolas, kas māca indivīdus aktivizēt šos psihiskos fenomenus, apejot dabas likumus. Katrā skolā ir liels daudzums izstrādātu tehnoloģiju, vingrinājumu, kodēšanu un citu metožu, ar kuru palīdzību indivīds iegūst spēju izmantot kādu instrumentu bez pilnas iespējamo seku apzināšanās, līdz ar to, - bez spējas atbildēt par savu rīcību. Diemžēl nav nācies saskarties, kad kāda no šīm skolām sniegtu dabas – visuma pamatprincipu izpratni, kas paplašinātu indivīda apziņas iespējas. Tieši tādēļ mūsu sabiedrībā tagad ir savairojušies burvji, ekstrasensi un citi indivīdi, kuri kāro slavu, naudu vai kādu citu pašlabumu, attiecīgi, izmantojot šos instrumentus nevis vides vai paša apziņas attīstībai, bet gan daudz pieticīgāku mērķu vārdā.
Par laimi, dabai ir drošības mehānismi. Dvēseles un gara izaugsmes neatņemams elements ir sirdsapziņa (kopapziņa), un tikai, šiem trim elementiem saplūstot, rodas skaidra un bezrobežu paplašināta apziņa, kas redz īstenību, un ir spējīga apzināties mūsu visuma pamatnostādnes.
Mūsu prātā virpuļo domas un idejas. Tās ir nemierā un tā arī turpina virpuļot, kamēr indivīds ar savas apziņas apjomu tās nenomierina un nepārvērš par zināšanu. Lūk, kāpēc reti kurš spēj apturēt savu domu plūsmu dabīgā ceļā, neizmantojot dažnedažādas tehnikas, paņēmienus un palīgierīces! Indivīds, kam trūkst apziņas apjoma no daudz kā baidās. Taču, lai bailes neparalizētu šādu indivīdu egregoriālās struktūrs sāk programmēt dzīves un uzvedības automātiskos – bez apziņas modeļus. Šādas dzīves ceļš ved uz degradāciju.
Apziņas rītausma atnāk pie tiem, kuri ir nolēmuši PAŠI pamosties un pārvarēt bailes.
Rolands Černis
2015.04.17
Comments