Vieds cilvēks apzināti izvēlas vārdus un sarunu tēmas atbilstoši sabiedrībai, kurā viņš atrodas – vai tie ir draugi vai darba kolēģi, svešinieki, ienaidnieki vai tuvinieki. Katrā sabiedrībā ir lietas, kuras var pateikt bez sekām un lietas, kuras radīs nevajadzīgu pretestību un šķēršļus no šīs sabiedrības turpmākajā dzīvē. Tāpēc pirmais, ko vieds cilvēks iemācas, ir nevis ko vajag runāt attiecīgajā sabiedrībā, bet ko nevajag runāt kādā sabiedrībā! Kur nevajag runāt par politiskajiem uzskatiem, kur nevajag runāt par privātām lietām, kur nevajag runāt par vispārīgām tēmām, kā laikapstākļi, kur nevajag stāstīt par saviem emocionālajiem stāvokļiem un kur saruna nedrīkst būt saistīta ar eksaktajām tēmām. Ir jāatceras, ka jebkura sabiedrība un kompānija vienmēr būs ar savu subjektīvu redzējumu par jebkuru tēmu, kas izraisīs attieksmes maiņu pret cilvēku, kura viedoklis nesakrīt ar šīs kompānijas viedokli. Tāpēc, cilājot tās tēmas, kuras nav saistītas ar mērķi, kuru vēlies sasniegt atrodoties attiecīgajā sabiedrība, Tu pats sev liksi šķēršļus savu mērķu sasniegšanā.
Vieds cilvēks nekad neiznesīs ģimenes vai kādas citas slēgtas organizācijas problēmas ārpus šīs organizācijas un neapspriedīs organizācijas locekļus ar nepiederīgajiem. Iekšējās problēmas, kuras tiek konstruktīvi risinātas organizācijas ietvaros, stiprina organizāciju un pilnveido attiecības tās iekšienē. No visām zināmajām organizācijām pilnvērtīga ģimene ir vislabākā skola sevis pilnveidošanai un izzināšanai. Tieši tāpēc jebkuru organizāciju (valsti, reliģiju, departamentu, uzņēmumu, teritoriju, u.c.) vadīt drīkst tikai tāds cilvēks, kuram ir bijusi pieredze vadīt pilnvērtīgu ģimeni. Bez ģimenes vadīšanas pieredzes jebkurš vadītājs iznīcinās un sagraus jebkuru organizāciju. Attiecības un emocijas, kuras ģimene izraisa, ir mūsu apziņas struktūras spogulis. Centies spoguli izmantot sevis labākai izzināšanai nevis sava atspulga demonstrēšanai citiem ar mērķi apspriest vai rast atbalstu savai rīcībai vai domām. Problēmu iznešana ārpus organizācijas tikai vājina organizāciju un izšķērdē tās enerģētiku, graujot tās kodolu. Tieši tāpēc ir rūpīgi jāizvērtē ģimenes vai jebkuras citas organizācijas saistīšanos vai savienību ar kādām citām organizācijām, saprotot, vai ģimenē un organizācijā ir pietiekami resursu, lai ar tiem varētu dalīties priekš citu organizāciju vajadzībām.
Viedais, kurš vēlas realizēt kādu tālejošu plānu un savus mērķus – nekad to neapspriedīs ar citiem indivīdiem līdz plāna realizācijas kritiskās masas sasniegšanai, ja vien tas nebūs nepieciešams plāna realizācijai. Jebkura ideja un plāns pirmsākumos ir smalka informatīvā struktūra, kuru ir viegli izkropļot, izjaukt, sabojāt, vai pārstrukturēt svešu ideju iespaidā, tādā veidā pazaudējot pirmatnējo jēgu. Tādēļ struktūrai, kuru rada viens indivīds ar savu mentālo potenciālu un enerģētiku, ir nepieciešams ilgāks laiks tās detalizētai nostiprināšanai un realizācijai, bez svešu mērķu iejaukšanās. Katra ideja no malas nesīs arī mērķus no malas un var gadīties, ka Tavā plānā visiem mērķiem nepietiks vietas, tāpēc Tavs plāns var nerealizēties vai arī realizēsies, sasniedzot svešus mērķus nevis Tavējos.
Viedais nekad nelielīsies ar savām askēzēm. Nestāsti apkārtējiem par saviem apzinātajiem un neapzinātajiem ierobežojumiem uzturā, miegā, seksuālajās attiecībās un citās dzīves jomās. Sociālās un fiziskās askēzes sniedz vēlamo efektu tikai pilnvērtīgā saskaņā ar indivīda zemapziņas stāvokli. Jebkuras viedas, uz sevis pilnveidošanu vērstas askēzes izraisītājs ir indivīda nepieciešamība sevi izjust attiecīgajā sevis pilnveidošanas stadijā. Pārējās askēzes tiek pildītas aiz muļķības un tiek publiskotas un rezultātā noved pie apziņu ierobežojošiem efektiem: iedomība, lepnums, konkurence, azarts, kārdinājumi u.c. šķēršļi kuri stāsies apziņas attīstības ceļā.
Īstie varoņi nekad nelielās ar saviem varoņdarbiem vai vīrišķību. Īstu vīrišķību un patiesus varoņdarbus spēs novērtēt tie, kuri paši tādus ir veikuši vai tie, kas ir šo varoņdarbu un vīrišķības izpausmju cienīgi – tātad izprot patieso varoņdarba būtību. Pārējie šos varoņdarbus uztvers kā lielību. Varonis, izstāstot savu varoņdarbu, mazina tā vērtību, tādēļ īstie varoņi par saviem varoņdarbiem paši necenšas izplatīties. Informācija par šiem varoņdarbiem līdz citiem cilvēkiem parasti nonāk pateicoties līdzgaitniekiem. Katrs veiktais varoņdarbs varonim ir kā eksāmens, kurš ļaus pacelties nākamajā pasaules uztveres līmenī, tāpēc tie netiek veikti lai palielītos, bet lai pilnveidotu sevi un vidi, kurā Tu pilnveidojies. Tieši tāpēc liela daļa vīrišķo varoņdarbu tiek veikti klusībā un vientulībā, līdz ar to tie paliek neatklāti sabiedrībai, lai tos nenoniecinātu.
Viedais nekad nelielīsies ar saviem labajiem darbiem. Labdarība ir reta parādība mūsdienās, jo, lai paveiktu patiesi labu darbu, cilvēkam ir jābūt spējīgam apzināties labā un ļaunā būtību vismaz to nedalāmās harmoniskās mijiedarbības līmenī, uz ko šodien tikai retais ir spējīgs, jo – lai to izdarītu, ir jāspēj sevī saskatīt ļaunais tik pat lielā mērā kā labais, ko šodienas cilvēku Ego nespēj sagremot. Un attiecīgi tie. kas veic “labdarību”, neizprotot šo mijiedarbību, neko labu šai pasaulei neatnesīs, neko neuzlabos, jo viss, kas tiks darīts, novedīs pie savtīgu mērķu apmierināšanas. Tieši tādēļ mūsdienu zinātnieki un citi speciālisti veic vairāk ļauna nekā laba, paši to neapzinoties.
Ir 2 pamatiemesli, kāpēc nevajag stāstīt par saviem patiesi labajiem darbiem: 1) patiesi labos darbus sabiedrība parasti neizprot, par cik neizprot labā un ļaunā būtību paši sevī; 2) izpaužot savus labos darbus, tie sāk zaudēt savu spēku, par cik labdara uzmanība tiek novērsta uz citiem labo darbu pavadošajiem efektiem (godkāre, atzinība, pateicības vai glaimu gaidīšana, u.c.). Nestāsti labos darbus – ļauj labajiem darbiem runāt pašiem. Tie runās tad, kad sabiedrība būs tiem gatava.
Šodien īsts garīgums ir viens no lielākajiem noslēpumiem, kā glabāšana un neizpaušana prasa pietiekami lielu apzinātības līmeni. Garīgajām zināšanām, tāpat kā jebkurai struktūrai, ir daudz līmeņu un tās tiek atklātas tikai sasniedzot attiecīgo apziņas plašumu un skaidrību/tīrību. Ja netiek ievērots šis princips, šādas zināšanas labākajā gadījuma noved indivīdu pie apjukuma. Ļaunāk ir tad, kad dēļ apziņas neatbilstošā līmeņa, garīgās zināšanas tiek izprastas un interpretētas nepareizi un noved indivīdu uz apziņas degradācijas ceļa un labā vietā sniedz ļaunuma un neziņas mācību stundas, kurām seko ciešanas. Ļoti bieži jaunā Īstenības (patiesības) paudēja galvenā kļūda ir vēlme dalīties ar pārāk augsta līmeņa garīgajām zināšanām, kurām klausītāju apziņa vēl nav gatava.
Ir svarīgi saprast, ka viedais apzinās to, ka mūsu valoda un vārdi ir mūsu apziņas spogulis. Taču šis spogulis ir īpašs, jo mūsu valoda ne tikai atspoguļo, bet arī maina mūsu apziņu un realitāti. Izkopjot savu valodu un runas vibrācijas – mēs izkopjam savu apziņu, taču, izmantojot „netīru” valodu (rupjības, lamuvārdus, aprunāšanu), mūsu apziņa tiek aizmiglota. Tieši tāpēc labāk lieku reizi paklusēt, kad parādās nekontrolēta vēlme pateikt kaut ko negatīvu. Mūsu valoda ir instruments, ar kuru mēs mainām savu realitāti, tādēļ ir svarīgi runāt apzināti un uzņemties atbildību par saviem vārdiem. Jebkurš vārds, kurš neatbilst iekšējai pārliecībai, un solījums, kurš netiek pildīts, atņem vārda operatora dzīvības spēku. Tieši tāpēc neapzināti strīdi iztukšo cilvēkus.
Mācies runāt tikai to, ko tiešām ir jārunā, jo biežāk tieši nepateiktais Tevi padara bagātāku.
Rolands Černis 09.04.2016.
Comments