Tas ir veids, kā novērst meklētāja uzmanību no tā, ko meklētājs patiesībā meklē un uz ko no pirmsākumiem tiecas. Tādā veidā tiek panākts, ka cilvēks veltīs visu savu atlikušo dzīvi čakru, kanālu atvēršanai un aizvēršanai, lai pieslēgtos pie kosmosa un augstākajiem saprātiem, un ja nepieslēgsies, lai klausītos, kā citi pieslēdzas, atbrīvotos no blokiem un toksīniem, kļūtu par prānēdāju un supercilvēku, un šīs visas lietas formētu jaunus mērķus cilvēka dzīvē, kurus cilvēks sauks par garīgumu. Taču tas aizņems to dzīves laiku, kuru viņš būtu gatavs veltīt tiem meklējumiem un uzdevumiem, ar kuriem ieradās uz šo zemi. To visu var nosaukt par ilūzijām, kuras cilvēks pārvērš savā realitātē, kā uzslāņojums, kas slēps to, kas šim meklētājam ir patiesi svarīgs. Dzīves beigās šāds meklētājs tā arī nebūs nokļuvis tur, kur sākotnēji bija gatavs doties. Taču viņš būs apguvis daudz informācijas un pat zināšanas, kā kaut ko bloķēt, aktivizēt, akumulēt, pieslēgties un atslēgties, un tas būs tas, ar ko viņš varēs padalīties ar citiem meklētājiem. Diemžēl tās ir protēzes vai instrumenti, un nekas no tā visa nepalīdzēs nonākt pie tā, kas patiesībā tika meklēts. Jo, kurš gan pērk instrumentus vēl nesaprotot, kādu specialitāti viņš pārstāv? Protams, teiksiet, ka specializāciju varam apgūt dzīves laikā pēc tam, kad nopirksim instrumentu, kā arī vairākums šodienas sociālo cilvēku un nomaldījušos meklētāju dara, sekojot jaunām vai vecām garīguma idejām un reliģijām. Bet es teikšu, ka meklētāja galvenais uzdevums ir nevis iemācīties jaunu specialitāti, bet iemācīties atbrīvoties no tā, kas neļauj viņam ieraudzīt to specialitāti, ar kuru viņš ir ieradies sākotnēji. Jo, ja Tu neesi iepazinis savu pamat specialitāti – savu patieso dabu, kāds gan Tu būsi speciālists jaunapgūtajā arodā. Jebkurā jaunapgūtajā arodā tu nekad nebūsi labāks speciālists kā tajā, kuram ir veltīta visa tava būtību un, iespējams, daudzu dzīvju pieredze.
Koučingi, ezotēriskās prakses, gudru grāmatu un semināru apgūšana, enerģētikas kustināšana un pumpēšana, čenelingošanas un daudz kas cits, kas šodien ir tik populārs, rada “garīgās” virzības ilūziju meklētāja apziņā, dodot kustības sajūtu. Šī sajūta, ka apziņa ir ar kaut ko aizņemta – tātad attīstās, tātad tās dzīvei /eksistencei ir jēga, ir tieši tik pat iluzora, kā sociālās dzīves ritenis, kas griež uz riņķi cilvēka dzīvi, sniedzot tam veiksmes un sasniegto mērķu prieka ilūziju, iedvešot jaunas vērtības un uzdevumus, kurus jāapgūst un jāatrisina, lai turpinātu būt sociāli veiksmīgas dzīves piekopējs. Šinī gadījumā jebkuri panākumi, pārvarētie šķēršļi, dzīves guvumi un sasniegumi ir tikai un vienīgi ilūzija, kas novērš un apdullina meklētāja apziņu līdz brīdim, kamēr meklētājs nav ieraudzījis pats sevi, nav iepazinis un sapratis pats sevi, nav nostiprinājies pats sevī – savā būtībā.
Un tikai tad, kad zem visiem garīgi, sociāli, morāli ētiskajiem kultūrslāņiem, kas ir iekalti mūsu pārliecību kaulos, no pirmajām izdvestajām skaņām šinī pasaulē un izbrienot caur savu slimību, sāpju, baiļu un emociju purviem, meklētājs ir atradis to, ko meklēja visu savu mūžu – Sapratni. Sapratni par to, ka jebkas, ko viņš turpmāk darīs, ir viņa prakse un nav svarīgi, kā to sauks, nav svarīgi, cik reizes un, pie kādiem nosacījumiem to pildīs, jo viņš to darīs tajā nolūkā, kā dēļ viņš šeit atrodas, tam, kas ir viņa būtība. Tas ir tas stāvoklis, ko šodienas daudzās mācības sauc par radošuma stāvokli, vai kopradīšanas stāvokli. Taču līdz šim ļoti reti kur esmu dzirdējis par īstiem paņēmieniem, ar kuru palīdzību tikt līdz šim stāvoklim savā dzīvē. Un nav jau brīnums, ko garīgās sistēmas un reliģijas darīs, ja visi pēkšņi sāks palikt radoši? Parsvarā viss grozās vai nu tikai ap enerģētikas procesiem, vai arī tikai ap mentālajiem procesiem, taču apziņā norisinās stipri vairāk procesu, par kuriem daudzās garīgajās mācībās tiek “piemirsts”.
Jautāsiet: – tad kādam nolūkam paredzēta tāda Cilvēka Apziņas Skola?
Tieši to arī palīdzam izdarīt šinī skolā: – ieraudzīt pašam sevi, pie nosacījuma, ja Tev būs skaidrs mērķis, kādēļ Tu esi ieradies uz Cilvēka Apziņas Skolu. Jāsaprot, ka ne jau tādēļ, lai iemācītos redzēt auru, enerģētiski ietekmēt citus vai pieburtu skaistu sievu un miljonu eiro. Neskatoties uz to, arī par šīm lietām runājam.
Ja Tev dzīvē viss ir kārtībā, un Tu uzskati, ka ar Tavu dzīvi viss ir kārtībā, – nav jēgas mācīties Cilvēka Apziņas skolā, jo tas Tev var izjaukt apmierinātību ar savu dzīvi. Bet, ja Tev dzīvē ir problēmas un liekas, ka kaut kas ar Tavu dzīvi vai ar apkārtējo pasauli nav tā kā vajag, tad būtu ieteicams ieskatīties vismaz šīs skolas pamatmācībās, kas ir Cilvēka Mācības un Dzimtas Mācības kursi. Tā Tu iegūsi, iespējams, daudz pilnīgāku un pat atšķirīgu skatījumu uz pasauli.
Kā jau agrāk esmu teicis, visiem nav jātraucē dzīvot savu ierasto dzīvi, tāpēc visiem šīs mācības nav vajadzīgas. Tie būs tikai cilvēki, kuru apziņa ir nonākusi specifiskā stāvoklī, ko saucu par patiesa meklētāja stāvokli: – tai skaitā arī depresiju, distoniju un citu šodien aizvien populāro apziņas krīzes stāvokļu nēsātājiem. :)
Rolands Černis 14/01/2020
Comments