Mēs saprotam, ka nekas nenotiek pēkšņi, tāpēc arī tas, kas šodien notiek ir gatavojies un briedis ilgu laiku, vienīgi tas, ka iedzīvotāji šim briešanas procesam nepievērsa uzmanību, tiem liek domāt, ka šo notikumu izraisīja nejaušība vai apstākļu sakritība, līdz ar to, tas bija negaidīts pavērsiens viņu dzīvēs. Patiesībā, kā jau kopš 2014. gada Cilvēka Apziņas Skolas mācībās www.cilveki.com tiek skaidrots, ka visi procesi liecina par to, ka šis laiks tuvojas. Kā mēs tajā ieiesim un, kā caur to iziesim, atkarīgs tikai no tā, cik gatavi mēs tam būsim. Šī sabiedrības gatavība atspoguļo iedzīvotāju atbildības līmeni, tātad spēju saskatīt likumsakarības savā dzīvē un vidē, kuru apzināti vai neapzināti formējam. Kā redzam lielākā sabiedrības daļa nebija gatava šādiem pavērsieniem, kas liecina par to, ka neuzņēmās atbildību par savu dzīvi, vai pareizāk sakot atbildību par savas dzīves un vides formēšanu nodeva kādās trešajās rokās.
Kādēļ tik liela sabiedrības daļa nespēj saskatīt likumsakarības savā dzīvē un nav gatavi uzņemties atbildību par savu dzīvi?
Kā mācībās tiek skaidrots, indivīds, kurš nav spējīgs pats atbildēt par sevi, ir pazaudējis savu dievišķās (radošās) uguns dzirksti – līdz ar to ir pazaudējis dievu sevī. Un, kad indivīds pazaudē dievu sevī, viņš zaudē arī ticību sev un saviem spēkiem, tādēļ ar vieglu roku visu atbildību par savu dzīvi un dzīves apstākļu organizēšanu atstāj citu ziņā. Šādu indivīdu var saukt par mirušu dvēseli, jo tajā nav radošās uguns.
Pateicoties tam, ka šādu mirušo dvēseļu ir vairums, vide, kurā tās atrodas, tiek formēta atbilstoši: tiek pieņemti atbilstoši likumi, ieviestas normas, organizēti notikumi, kas pilntiesīgi nodrošinās nākamos etapus un tālāku virzību mirušo dvēseļu izvēlētajam ceļam. Ja dvēsele jau ir mirusi bez radošuma, bez dieva, tad arī jāformē atbilstoša vide šādai sabiedrībai, jo tāda ir šo realitāti formējošo apzinātā vai neapzinātā izvēle. Cilvēka Apziņas Skolas mācībās šo procesu sauc par ražas ievākšanas laiku.
Kā zināms, ražu ievāc tad, kad vairums ir sasniedzis savu gala potenciālu, ko savukārt nosaka laika un apstākļu ciklu maiņa. Ja ražu vāks vēlāk, tad tā jau būs pāraugusi, samaitāsies, vai vienkārši nebūs derīga saimniekam. Gala potenciāls nebūt nenozīmē tikai izaugsmi. Ir dažādi potenciāli, tai skaitā arī uz degradāciju un pašlikvidāciju.
Kur sadzīvē mēs sastopamies ar atšķirību starp dzīvu dvēseli un mirušu dvēseli? Dzīva dvēsele vienmēr atrodas radošajā plūsmā, kuru nodrošina dabas procesi, vienkāršiem vārdiem sakot, saskaņā ar savu dabu (Par indivīda dabu: http://cilveki.com/kas-ir-pats-svarigakais-cilvecigu…/).
Mirusī dvēsele ir tā, kas nespēj saskatīt savu saikni ar dzīvo un dzīvību radošo dabu un attiecīgi neizprot dabas likumsakarības.
Kopumā ņemot, tie ir vīrieši un sievietes, kuri vairs neizprot savu dabu un vairs nesaprot, kādas funkcijas tie pilda uz šīs zemes. Tā vietā tiecas uz dažādām pretdabiskām aktivitātēm, mērķiem un rezultātā rada iznīcību savā apkārtnē un paši sevī. Un pat situācijā, kad zināšanas par šīm likumsakarībām ir jau plaši pieejamas, indivīds ar mirušu dvēseli nav spējīgs pieņemt šo radošo plūsmu. Un pat tad, ja ar prātu atzīst dabas pilnību, joprojām nav spējīgs dzīvot šajās likumsakarībās pat redzot to, kā pats sevi iznīcina. Kādēļ tā? Kā jau iepriekš rakstīju, ir pazaudēta ticība pašam sev – tātad spēja kaut ko mainīt savā dzīvē! Protams šodien mēs varam vainot to, ka mūs pie šādas situācijas ir novedušas trešās personas, kas regulāri kultivē jau no indivīda mazotnes pretdabisku dzīvesveidu (TV, internets, bērnudārzi, skolas un pat pašu ģimenes), kas audzina pretdabisku dzīves uztveres modeli. Bet kurš šīm trešajām personām deva šādu varu? Par to vairāk uzzināsi no Cilvēka Mācību kursa: http://cilveki.com/macibas/cilveka-macibas-kurss/
Taču īsumā varam apskatīt vairākus aspektus, kas veicina dvēseles iznīcināšanu:
– Alkohols un citas narkotiskās vielas, kas ne tikai nogalina dvēseli, bet arī fizisko dvēseles nēsātāju. Šāda indivīda intelekta līmenis strauji pazeminās un ilgtermiņā bloķē spēju tam attīstīties. Tas savukārt mazina energospēju, kas neļauj veikt pārmaiņas dzīvē. Bieži vien, mēs redzam indivīdus, kuri it kā mūk no skarbās realitātes, apdullinot sevi ar kādu substanci. Patiesībā šie indivīdi nemūk no realitātes, tie mūk no atbildības par savu dzīvi, mazinot iespēju kaut ko mainīt pašu spēkiem. Pēc tam šādiem indivīdiem veido palīdzību grupas, kur tiem, kas kāda impulsa iespaidā nonāk pie secinājuma, ka vēlas kaut ko tomēr mainīt, dod iedvesmu pārmaiņām. Taču tas, kā saprotat, ir jau ilgāks un sarežģītāks ceļš. Tāpat dažiem liekas, ka indivīdi dodas uz dažādiem retrītiem, kur var izdzert kādu substanci, kas ļauj it kā atmodināt savu apziņu. Protams, dažādas psihotropās vielas, pārvarot dabīgās apziņas barjeras, ļauj ieskatīties plašākā realitātes ainā uz brīdi, taču atgriežoties dabīgajā apziņas stāvoklī, enerģijas nepietiek, lai uzņemtos atbildību par savu dzīvi pašam. Jo vairāk un biežāk indivīds lieto šādas vielas, jo dziļākā bezcerībā sevi noved, līdz beigu beigās viņš uzskatīs, ka vienīgais pilnvērtīgais apziņas stāvoklis ir iespējams tikai psihotropo vielu ietekmē un pārstās veikt jebkādas aktivitātes, vērstas uz atbildības uzņemšanos par savu dzīvi un savas apziņas struktūras izkopšanu.
– Masu mēdiji, ziņas, sociālie tīkli. Indivīds, kurš velta daudz laika skatoties informāciju no dažādiem ārējiem informācijas avotiem, vai tās ir TV ziņas, vai kāds interesants youtube kanāls, tas viss ir instruments, kas veicina atbildības mazināšanu par savu dzīvi. Parasti šādiem indivīdiem dzīve ir nesakārtota, dzīvot ir grūti, nomocījuši kredīti un pienākumu nasta, ģimenē problēmas. Attiecīgi šis ārējais informācijas avots ir kā zibensnovedējs, kuru skatoties vai klausoties, indivīds pievērš uzmanību ne tik daudz pašai informācijai, cik negatīvajiem aspektiem, kas rada viņā sajūtu, ka nemaz jau nav tik slikta viņa dzīve, jo citur arī ir slikti vai vēl sliktāk, un tādā veidā nejūt nemaz stimulu kaut ko iesākt un mainīt, vai uzņemties atbildību par savas dzīves sakārtošanu. Cilvēkveidīgo indivīdu sabiedrība ir būvēta uz kopas principiem, un situācijās, kuras prasa uzmanību, indivīds vēršas pie citiem sev līdzīgiem pēc padoma vai palīdzības, un redzot, ka arī citi sēž “sūdu bedrē”, šāds indivīds nomierinās un pieņem to kā normu. Rezultātā viņš vairs netiecas uzlabot kaut ko sevī vai savā dzīvē. Jāņem vērā, ka tās ir ne tikai ziņas, tie ir seriāli, filmas, mūzika, bildes, anekdotes un daudz kas cits, kas esošo pretdabisko vai negatīvo situāciju apziņā cenšas ierakstīt kā normu vai vismaz pieņemamu stāvokli. Pēc šī paša principa darbojas Overtona logu mehānisms. Tādēļ jāņem vērā, ka radio, televīzija un internets ir izveidoti pamatā kā masu apziņas programmēšanas instrumenti. Šai programmēšanai nav pakļauti tikai tie indivīdi, kas spējīgi noturēties pie dabas algoritmiem un redzēt dabīgās likumsakarības, tātad spējīgi paši dzīvot pēc dabas algoritmiem.
– Indivīdu atraušana no dabas. Tas sākas jau no mazotnes ar slēgtu ierobežotu teritoriju dzīvoklī, bērnudārzā, skolā un citur, kas paredz ierobežotu uzvedības reglamentu attiecīgajā vidē, kur tiek maz pievērsta uzmanība dabīgajiem dzīvības radīšanas procesiem, kas sastopami brīvā dabā. Neviens nenoliegs, ka saikne ar dabu dod arī enerģiju, tātad kādu neredzamu impulsu rīkoties un sasniegt vēlamo rezultātu. Ja no mazotnes indivīds tiek nošķirts no dabīgas enerģiju dodošās vides, tad šāds indivīds būs viegli manipulējams, pateicoties dažādiem sociālajiem uzstādījumiem, kuri, pēc viņam mācītā, tiks uzskatīti par efektīviem uzvedības vai rīcības modeļiem, jo viņam nebūs dabīgās alternatīvas, kur smelties enerģiju un cits modelis, ar ko salīdzināt. Šodien, kā zināms lielākā sabiedrības daļa apgrozās koncentrēti pilsētvidē un tai nav nodomu meklēt māju laukos. Tā vietā tiek meklēts maksimāli “efektīvs” dzīvoklis ( pēc iespējas tuvāk darbam, skolai, veikalam, slimnīcai, transportam, sakariem un, lai pēc iespējas mazāk jātērē laiks šīs “kārbiņas” apsaimniekošanai). Šiem indivīdiem nav laika dzīvot, atliek tikai viens variants. Secinājumus izdarāt paši.
– Nepareiza izpratne par dzimumattiecībām un to, ko šodien dēvē par seksuālo enerģiju vai kundalini enerģiju. Indivīds, kas dzimumattiecības izprot tikai kā fiziski juteklisku procesu un nepiedalās aktā ar savu radošuma potenciālu, arī visticamāk ir ar mirušu dvēseli. Ja šādās dzimumattiecībās piedalās otrs indivīds ar dzīvu dvēseli, tad pēc šāda akta viņš jutīsies iztukšots. Kādēļ tā? Jo akta laikā radošais potenciāls paceļ enerģiju uz augstākiem apziņas segmentiem pie nosacījuma, ja dvēsele ir dzīva. Mirusī dvēsele enerģiju absorbē un nedod tai iespēju pacelties, lai aktivizētu radošuma procesu pāra attiecībās. Šeit arī zināmā mērā ir apslēpa šodien daudzu pāru starpā populārā problēma ar nespēju radīt pēcnācējus. Ja aktā piedalās indivīds, kuram enerģija nepieciešama pamatfunkciju apmierināšanai un, attiecīgi, zemāku vibrāciju dvēseles piesaistīšanai, un otrs indivīds, kas ceļ šo pašu enerģiju uz augstākiem apziņas segmentiem, lai piesaistītu augstāka līmeņa dvēseli kopradīšanas procesā, tad pašsaprotami, ka nenotiek kopradīšanas process, bet vienkārši enerģētisks konflikts pāra attiecībās. Šodien lielākajā sabiedrības daļā dzimumattiecību akts ir padarīts par kultu, kur pats akts vairuma apziņā ir uzstādīts kā pašmērķis. Līdz ar to pazudusi šī akta patiesā jēga un nozīme, tādēļ arī seksuālā enerģija netiek izmantota radoši. Līdz ar to, kopradīšanas spēks daudzās attiecībās nemaz netiek piedzīvots, un indivīdi zaudē iedvesmu būt radošiem savā dzīvē, par cik dzimumakta process ir paredzēts, lai daudzkārtīgi palielinātu radošuma potenciālu caur pareizām – dabiskām dzimumu attiecībām.
– Ēšanas kults. Ēšana ir viens no svarīgākajiem indivīda enerģijas uzņemšanas un izlīdzsvarošanas mehānismiem (par to vairāk Apzināta Uztura un Veseluma tēmās http://cilveki.com/…/sevis-apzinasanas-fiziskaja-limeni/), taču pārvēršot ēšanas procesu par tradīciju vai kultu, tas kļūst izkropļots, kā rezultātā indivīds un viņa veselums arī tiek izkropļots. Pārejot no dabīgā uztura uz mākslīgi veidoto uzturu, indivīda dvēseles nesējs – ķermenis un viņā apziņa tiek padarīti “sintētiski” un slimi, līdz ar to attālināti no dabīgajiem algoritmiem, dzēšot radošo dzirksti. Kādēļ ēšanas kultu šodien tik viegli ir iedzīvināt sabiedrībā? Tāpēc, ka tas ir pārtapis par visu dzīves problēmu risinātāju. Kā jau minēts, iepriekš ēdiens kalpoja kā enerģētiskais līdzsvarošanas mehānisms. Situācijā, kura prasītu mums uzņemties atbildību un rīkoties, lai mazinātu asinīs izmesto hormonu īpatsvaru stresa stāvoklī, indivīds nerisina situāciju, bet aizēd savu stresu un neapmierinātību (pateicoties ieaudzinātajam ”korektajam” uzvedības modelim). Jo lielāks stress un problēmas, jo ekstremālāks uzturs nepieciešams, sākot ar dažādu puvušu vai pretdabisku produktu lietošanu uzturā, beidzot ar citu radību nogalināšanu un lietošanu sava stresa un hormonu balansēšanai. Pašsaprotami, ārējie informatīvie avoti (TV internets un citi informācijas izplatīšanas kanāli) to pasniedz kā normu. Neskatoties uz to, ka tiek atzīts, ka šāds uzturs ilgtermiņā izraisa ar dzīvību nesavienojamas problēmas, kas arī tiek pasniegts kā norma.
– Otrs variants, kā tikt galā ar hormonālo disbalansu, ir radīt mākslīgi situācijas darbībām, kuras nav saistītas ar problēmas risināšanu un atbildības uzņemšanos. Šādiem “rīcības” indivīdiem ir izveidots ekstrēmo aktivitāšu kults, kas sakņojas arī sporta aktivitātēs. Sporta veidi ir visdažādākie, un sev piemērotāko atradīs katrs, kurš nevēlas uzņemties atbildību par savu dzīvi un nolēmis uzsākt “veselīgu” dzīvesveidu. Šeit bieži vien nokļūst tie indivīdi, kas bērnībā piedzīvojuši ilgstoši paaugstinātus stresa stāvokļus un pieraduši pie adrenalīna un noradrenalīna devas asinīs (uzskatāma negatīvā fizioloģiskā puse šim procesam ir potenciālas problēmas ar nierēm, urīna nesaturēšanu un virsnieru darbību). Šos stāvokļus bieži vien izraisa agrīnos gados piedzīvoti vecāku konflikti ģimenē, smagi pārdzīvojumi vai zaudējumi, dziļi aizvainojumi un citas augsta stresa situācijas. Te svarīgi pieminēt vēl vienu blakus efektu: šiem “rīcības” indivīdiem, pateicoties pastāvīgi paaugstinātai adrenalīna deva asinīs, tiek slāpēta spēja analizēt vai kritiski domāt, kas bieži vien noved pie vēl lielākām dzīves problēmām. Šādiem indivīdiem svarīgāk par veselo saprātu būs viņa emocionālais stāvoklis, un attiecīgi šāds indivīds meklēs emocionālo piepildījumu, kā negatīvo tā arī pozitīvo, nevis centīsies atbildīgi risināt savas dzīves problēmas.
– Ciešanas, uz kuru bāzes formējas indivīdu dzīves redzējums. Pasaules uztveri caur ciešanām vairumā gadījumos piekopj reliģiozi vai reliģiozi audzināti indivīdi. Tas nebūt nenozīmē, ka šie indivīdi staigā uz baznīcu, gluži pretēji, tie var noliegt jebkādu reliģiju un izjust pat dziļu neiecietību pret tām. Taču to apziņas pamatbloki ietver sevī izpratni, par to, ka pasaule ir pilna ar ciešanām, ceļš uz laimi ir tikai caur ciešanām un smagām askēzēm ar pretdabiskiem ierobežojumiem un visam dzīvē jānotiek ar grūtībām un smagumu, un tāpēc ciešanas ir viņu apziņas “dabīgais” stāvoklis. Tādēļ šādi indivīdi meklēs katrā dzīves situācijā, kā sevi nolikt ciešanu pozīcijā un, ja tas nebūs iespējams, tie provocēs situācijas, kurās šīs ciešanas spēs iegūt. Bieži vien šie indivīdi ir tie, kas piekopj mazohistiskas aktivitātes. Pārliecību par to, ka dzīve bez ciešanām nav iespējama, tiem palīdz nostiprināt citi reliģiozi noskaņotie indivīdi. Nav nepieciešama pat saruna par ciešanu tēmu, pietiek ar nelielu vārdisku komunikāciju, kuras laikā šī ciešanu ideja tiek stiprināta. Par cik ciešanu programma jau caurvij visu dzīves redzējumu abiem indivīdiem, tie vienkārši gūst apstiprinājumu savam redzējumam no cita indivīda. Šiem indivīdiem pašsaprotamu iemeslu dēļ ir raksturīga iekšēja sevis žēlošana – tātad sevis nonicināšana un savas dievišķās dzirksts noliegšana. Kad cilvēks atrodas ciešanu stāvoklī, arī šajā gadījumā viņam nedarbojas analītiskās spējas un veselais saprāts, jo visa uzmanība vērsta uz zemākā līmeņa apziņas segmentiem, kas atbild par ciešanu sajūtām un fizioloģisko diskomfortu, slimību, fiziskiem trūkumiem, un citām zemapziņā fiksētajām nepilnībām. Veselais saprāts un spriestspēja atrodas augstākās Apziņas struktūrās. Tādēļ šeit nevar būt nekāda runa par spēju uzņemties atbildību par savu dzīvi vai spēju izdarīt atbildīgu izvēli savā dzīvē, par cik izdarītās izvēles vienmēr būs ciešanu izkropļojuma iespaidā, un tas nozīmē, ka tās sakņosies bailēs, nevis radošumā. Attiecīgi saprotams: ja sabiedrībā dominē pasaules uztvere baiļu stāvoklī, tad jārēķinās, ka vairumam sabiedrības ir nepieciešamas kāds, kurš diktēs tam virzienu, kurā doties, un tas vairs nav savietojams ar radošumu, atbildību un dzīvu dvēseli. Šādiem indivīdiem pašsaprotami arī nav nekādu Cilvēktiesību, jo šāds dzīves veids nav Cilvēka statusa cienīgs, tādēļ arī likumsakarīgi, ka šī sabiedrības masa tiek vesta tai paredzētajā virzienā!
– Nākamā lieta, kas izriet no šī stāvokļa pastāvošās iekārtas, ir sistēmas noformētais dzīves veids, kas iekļauj sevī konkrētu audzināšanu, izglītību, darba funkcijas izpildi, par ko saņem attiecīgo pabalstu vai iztikas līdzekļus. Šāds mehānisms nodrošina sistēmas ilgtspējīgu darbību no paaudzes paaudzē, jo paši vecāki jau no mazotnes savos pēcnācējos audzina paklausīga verga domāšanu, lai tas maksimāli iekļautos sistēmas uzstādītajos rāmjos, ko sauc par veiksmīgu dzīvi, vai šī raksta ietvaros par mirušu dvēseli. Liela daļa indivīdu noteikti teiks: – bet, kā tad lai izdzīvo šajā pasaulē? Šis jautājums arī apliecina to, ka trūkst veselā saprāta, analītisko spēju un, pats galvenais, radošās dzirksts, kura šādu jautājumu nemaz nepieļautu, jo ir neskaitāms daudzums iespēju, kā dzīvot, pie nosacījuma, ja indivīdam ir dzīva dvēsele, kura nepieļaus nonākšanu svešas manipulācijas atkarībā. Ir svarīgi saprast, ka šodien vairs nav drošības darot tā pat kā visi, tieši pretēji, šodienas pasaulē tas ir pats bīstamākais, ko indivīds var darīt – pildīt tās pašas funkcijas, ko visi pārējie, jo tas viennozīmīgi viņu aizvedīs uz “kautuvi”. Tādēļ izdzīvos tikai tie, kas spēs ar kaut ko būt atšķirīgi no citiem (nav runa par ārišķīgo atšķirību, bet gan par radošu pasaules uztveres procesu). Tie, kuri piekopj ārišķīgo atšķirību kultu vai dažādu subkultūru tendences, ir parakstāmi zem tās pašas “kautuves” marķējuma. Ārēja atšķirība sniedz indivīdam ilūziju par to, ka viņš ar kaut ko atšķiras no pārējiem un šinī situācijā šāds indivīds uzskata, ka viņam vairs nekas cits dzīvē nav jādara, jo viņš jau tā atšķiras no citiem, lai gan būtībā nemaz neatšķiras. Pārmaiņu laikā, kas ir arī ražas ievākšanas laiks, palikt uz vietas un piekopt iepriekšējos un visiem jau zināmos rīcības modeļus, nozīmē kļūt par ražu. Dvēselei ir jābūt dzīvai, lai tā spētu pastāvīgi mainīties un atrasties pārmaiņu procesā līdz ar mainīgo vidi. Lai saprastu kādu funkciju veic dvēsele, iesaku šo: https://www.youtube.com/watch?v=C4ffOXn5oCU Tāpat ir svarīgi saprast, ka pateicoties šiem iepriekš uzskaitītajiem aspektiem indivīdam visu laiku trūkst enerģijas, lai spētu pilnveidot sevi un kļūtu radošāks, jo visu šo aspektu uzturēšana savā dzīvē paņem visu to enerģijas potenciālu, kas būtu nepieciešams, lai indivīds aktivizētu savas augstākās apziņas struktūras un atdzīvinātu savu dvēseli, sniedzot tai radošuma iespēju. Šim procesam ir nepieciešams daudz vairāk (vismaz reizes 10 vairāk) enerģijas nekā fiziskām aktivitātēm. Šodien ir aktualizējies vēl viens enerģijas ierobežojošais aspekts – tas ir mākslīga elektromagnētisko un radio aktīvo frekvenču koriģēšana, pateicoties dažādām bezvadu tehnoloģiju ieviešanas tendencēm, kas masveidā ir sastopamas pilsētvidē.
– Nākamais, kas nogalina dvēseli ir atslēgšanās no savas dzimtas un nespēja dzīvot pēc dzimtas tradīcijām (par to vairāk Dzimtas Mācības kursā http://cilveki.com/macibas/dzimtas-macibas-kurss/). Šodien sabiedrība neapzinās savu saikni ar saviem senčiem, līdz ar to dzīvo kā koki, kam nocirstas saknes – patiesībā cenšas izvilkt savus pēdējos dzīves mirkļus tveroties pie katra salmiņa, ko kāds pamet, lai varētu kaut nedaudz ilgāk uzkavēties šinī realitātē. Taču, ja saprotam, ka Dzimta ir dabas likumsakarību formējums, tad pašsaprotami, ka ievērojot dzimtas algoritmus un tradīcijas indivīdi atgūtu savu radošumu un tiesības būt par Cilvēkiem ar visiem dzimtai piederošajiem resursiem un tiesībām, kurus uzkrājuši senči neskaitāmās paaudzēs. Diemžēl vairums neapzinās sevi kā dzimtas sastāvdaļu ikdienā un neprot strādāt ar savu dzimtu, citiem vārdiem, ir kļuvuši par izdzimteņiem, atdodot savas Cilvēka tiesības un Dzimtas tiesības sistēmai un pastāvošajai iekārtai, ar piedalīšanos vēlēšanās, kā arī atbalstot varas formēto kārtību un pretdabiskos likumus un normas.
Indivīdi, kuri neaizdomājoties pilda visus nosacījumus un pavēles, kas nāk no sistēmas ir miruši un tos vairs nav iespējams atdzīvināt. Vienīgais, kam vēl ir kaut neliela cerība uz dvēseles atdzīvināšanu ir tie, kuri saprot, ka kaut kas nav pareizi, vai, kā minimums, vēl šaubās. Par cik ir iestājies ražas laiks, uz šī fona ļoti skaidri var redzēt dzīvās un mirušās dvēseles, kā arī tās, kuras vēl iespējams atdzīvināt. Dzīva dvēsele, atšķirībā no mirušas, nekad nepiekritīs uzstādījumiem, kuri neļaus izpausties radošumam, tā drīzāk būs gatava upurēt savu nesēju – fizisko ķermeni, nekā piekrist pretdabiskiem uzstādījumiem, kas nogalinās dievišķo dzirksti, par cik tā ir vērtīgāka par jeb ko šinī pasaulē. Dzīva dvēsele vienmēr izvēlēsies dzīvot šinī mirklī nevis pārdzīvot par pagātni vai satraukties par nākotni. Taču tas nenozīmē, ka netiek plānota nākotne vai netiek ņemta vērā iepriekšējā pieredze. Dzīvot šinī mirklī, nozīmē apzināties savu šī brīža izvēli un tiekties uz to, kas ir patiešām svarīgi, ar katru savu izvēli. Dzīva dvēsele vienmēr dos priekšroku dzīvošanai saskaņā ar dabas cikliem un algoritmiem, ko veido zemes iekšējie cikli un ārējo spīdekļu ietekme uz zemes procesiem, jo šie cikli nodrošinās radošo spēku šādai dvēslei. Dzīva dvēsele vienmēr zinās to ko tā vēlas, nevienā brīdī nebūs situācija, kad dzīvā dvēsele nespēs izteikt savas vēlmes. Mirusī dvēsele gaidīs no malas, kad tai pateiks, ko tā vēlas. Dzīvā dvēsele vienmēr būs godīga pret sevi. Godīgums pret sevi vienmēr būs saistīts ar augstākajiem apziņas segmentiem, konkrētāk, ar vērtību aspektu.
Ja indivīds šādus aspektus ievēro savā dzīvē, viņam ir visas iespējas pilnvērtīgi darboties ar savu radošo potenciālu un neaizmaldīties uz mirušo dvēseļu ceļu.
Ja vēlies dziļāk iepazīt sevi un savas apziņas aspektus esi gaidīts Cilvēka Apziņas Skolas mācību programmās http://cilveki.com
Rolands Černis 14.08.2021
Comments